Šī vietne izmanto sīkfailus, lai uzlabotu lietotāja pieredzi.
Lasīt vairāk: Lietošanas noteikumi
Informatīvās telpas piesārņojums
Informatīvā telpa ir piesārņota. Mūsu personiskajā informācijas ekosistēmā ieplūst daudz slikta, zemas kvalitātes satura, kas apgrūtina mēģinājumus skaidri redzēt patiesību un konstruktīvi sazināties ar citiem sabiedrības locekļiem.
Žurnālista pienākums ir pārbaudīt informāciju, lai pārliecinātos par tās patiesumu. Tas ir viens no svarīgākajiem žurnālistikas pamatprincipiem, kā norādīts gan ASV organizācijas Society of Professional Journalists, gan Latvijas Žurnālistu asociācijas ētikas kodeksos. Tomēr pat žurnālisti mēdz neievērot šo noteikumu, jo jūt spiedienu maksimāli ātri publicēt informāciju vai citreiz – pieredzes un izpratnes trūkuma dēļ. Reizēm pārspīlēta informācija publicēta vienkārši uzmanības piesaistīšanai. Taču daudziem citiem satura veidotājiem internetā nav uzrakstīti teju nekādi noteikumi. To, vai noteiktu saturu publicēt ir ētiski vai ne, visbiežāk nosaka viņu intuīcija vien.
Diemžēl tādēļ uzdevums pārbaudīt un atpazīt nepatiesu informāciju bieži vien ir uz katra satura patērētāja pleciem. Mēs esam ļoti svarīgs elements mediju sistēmā, jo mums ir risks kļūt par nepatiesas informācijas izplatītājiem. Katru reizi, kad pasīvi pieņemam un dalāmies ar nepārbaudītu informāciju, piedalāmies sarežģītas un neuzticamas mediju vides radīšanā. Tāpat kā izvēles, kas saistītas ar dzīvesveidu, var ietekmēt klimata pārmaiņu ātrumu un gaitu, mēs visi atbildam arī par informatīvo vidi. Ja dalies ar informāciju, tu par to esi tikpat atbildīgs kā satura veidotājs.
Trīs izplatītākie manipulatīvā satura veidi ir:
Nepatiesa informācija (misinformation), kas izplatīta bez tīša nolūka maldināt (piemēram, žurnālistu nejaušas kļūdas vai baumas un tenkas, ko tev pastāsta draugi).
Dezinformācija (disinformation) arī ir nepatiesa informācija, bet tā ir veidota apzināti, lai kaitētu, maldinātu un izplatītu sev izdevīgas ziņas, gūtu peļņu vai reizēm – vienkārši uzjautrinātos, piemēram, izplatot safabricētas ziņas par kādu netīkamu politiķi un pēc tam vērojot, kā citi tām notic.
Šos satura veidus reizēm gan ir grūti izšķirt – ne vienmēr satura veidotāja nodomu un zināšanas par to, vai publicētais ir patiess, ir iespējams konstatēt. Turklāt citreiz ar vienu un to pašu nepatieso saturu dalās gan cilvēki, kas tam no sirds noticējuši, gan cilvēki, kas apzināti to izmanto savā labā. Piemēram, ja politiķis stratēģiski izplata nepatiesu rakstu, sagrozītu fotogrāfiju vai video, tā ir dezinformācija. Taču politiķa atbalstītājs, kurš to nosūta citiem, jo tai noticējis, netiek uzskatīts par dezinformatoru. Tā kā robeža reālajā dzīvē var būt ļoti neskaidra, daži eksperti mudina tā vietā lietot terminu amplificēta propaganda, ja izdodas pierādīt, ka cilvēks, kurš radīja maldinošo saturu, to darīja apzināti.
Daļa dezinformācijas balstīta uz puspatiesībām, kur patiesība sajaukta kopā ar meliem vai izrauta no svarīga konteksta. Tas notiek, lai piešķirtu informācijai lielāku ticamību un nojauktu ceļu kādam, kurš cenšas to pārbaudīt. Dezinformāciju dažkārt rūpīgi izstrādā speciālisti vai polittehnologi, lai ietekmētu sabiedrisko domu vai saasinātu šaubas vai strīdus.
Savukārt kaitnieciska informācija (malinformation) ir patiesa, taču mērķtiecīgi izplatīta, lai nodarītu kaitējumu kādam cilvēkam, organizācijai vai valstij. Tā mēdz izskatīties, piemēram, kā nopludināti intīmi fotoattēli. Galvenais mērķis ir sagraut personas vai organizācijas reputāciju.